audemus - Blogs

Kādu cenu tu maksāsi par nepieņemtajiem lēmumiem?

Wed, 25 Mar 2026 07:01:00 +0000

Karjeras maiņa pusmūžā ir dārga, ķēpīga padarīšana.

Tā ir dārga naudas izteiksmē: visbiežāk mēs vairs neesam centīgie budžeta grupas studenti, kas pārtiek no konspektiem un vecāku līdzi dotām pārtikas pakām. Visbiežāk par savām mācībām mēs maksājam paši, papildus apmaksājot arī mūsu pašu bērnu mācības, pulciņus, spēles un izklaides.

Tas ir dārgi.

Dārgi “izmaksā” arī lekcijās pavadītie vakari un brīvdienas. Ģimenei, atpūtai, izklaidei atņemtais laiks. Noguruma tumšie apļi ap acīm arī ir dārgi. Garām palaistie prieka brīži ir nepatīkama cena.

Pieņemt (un īstenot) lēmumu par karjeras maiņu ir šausmīgi dārgi.

Cik dārgi tomēr mums “izmaksā” šāda lēmuma nepieņemšana?

Klusa izdegšana, iztukšotība, izaugsmes trūkums, viegls aizkaitinājums ik rītu, kas pārvēršas tādā nogurumā, ka četras atvaļinājuma nedēļas ne tuvu vairs nepalīdz.

Ko maksā kā skabarga smadzenēs iesēdusies apziņa, ka daļa mums piešķirto talantu lēnām mirst?

Ko mums maksā nestabilitātes sajūta, zinot, ka šī brīža profesija transformējas, varbūt pat izzūd – bet mums nav ne spēka, ne vēlmes šai transformācijai turēties līdzi?

Ko mums maksā nožēla par katru garām palaisto dienu, mēnesi, gadu?

Kā jūtas mans ķermenis?

Sat, 21 Mar 2026 07:53:00 +0000

Pirmais apzinātības solis vizbiežāk būs: saprast, kā jūtas ķermenis.

Sajust, kā tas balstās pret grīdu, krēslu, sienu. Izpētīt, vai tam ir auksti vai kārsti.

Ieklausīties, kā elpo riņķo.

Ieraudzīt un izjust, kur slēpjas nogurums. Vai ķermenis ir labi pabarots, vai ir labi padzirdināts?

Jā, arī darba vidē. Jā, ir īpaši darba vidē. Dienas sākumā un dienas beigās. Tad, kad ir grūti, un arī tad, kad ir jānosvin uzvara.

Vai psiholoģiskā drošība spēj izglābt dzīvību?

Thu, 19 Mar 2026 06:52:00 +0000

Psiholoģiskās drošības koncepta autore (Amy Edmondson) savu darbu nesāka ar mērķi radīt jaunu konceptu. Nē, viņai bija vienkārši jāsaprot, kāpēc vienas un tās pašas slimnīcas dažādās nodaļās tik kardināli atšķiras kļūdu skaits. (Reģistrēto kļūdu skaits – vārds “reģistrēto” tūlīt kļūs svarīgs).

Parokot dziļāk, atklājās, ka nodaļās, kur reģistrēto kļūdu bija maz, patiesais kļūdu skaits bija ne mazāks kā citās nodaļās. Varbūt arī lielāks. (Un runa te bija par nopietnām lietām: par veselību, pat dzīvību. Nepareizās zāles, nepareizās devas, nepareizi izdarītas vai neizdarītas manipulācijas…).

Reģistrētās kļūdas bija gana lielā apjomā tur, kur darbinieki nebaidījās tās reģistrēt. Mazākā – tur, kur kļūdām sekoja stingrs sods.

Tātad, pavisam vienkārši. Bija nodaļas, kur, piemēram, pacients saņēma nepareizās zāles, un mediķis centās, cik vien tas iespējams, šo kļūdu neatklāt, “paslaucīt zem tepiķa”.

Bija, savukārt, nodaļas, kur, piemēram, tāda pat kļūda – nepareizi iedotās zāles – tika bez kavēšanās un bažām reģistrēta. Un labota.

Kurā no nodaļām jūs gribētu kļūt par pacientu?

Bailes atzīt kļūdu ir viena no psiholoģiskās ne-drošības pazīmēm. Viena no svarīgākajām. Vide, kurā mums bail atzīt kļūdas, ir psiholoģiski nedroša.

Un šī psiholoģiski nedroša vide dažkārt patiešām atnes katastrofas. Papētot dažas no tām – Tenerifes lidostas incidents (1977. gads, 583 bojā gājušie), Fukušimas atomstacijas avārija (2011. gads, viena no lielākajām atomkatastrofām pasaules vēsturē), kosmosa kuģa Columbia katastrofa (2003. gads, bojā iet visa kuģa apkalpe – 7 cilvēki), psiholoģiskās nedrošības stāsts vijas cauri.

Bailes atzīt kļūdas. Bailes iebilst augstākstāvošajiem. Nevēlēšanās ieklausīties bažās. Klusēšanas kultūra. Kļūdu slēpšanas kultūra.

Liekas, ka ofisa vidē psiholoģiskā drošība nav tik svarīga (nestrādājam ar dzīvības un nāves jautājumiem).

Vai tā ir?

Rekomendācija?

Mon, 16 Mar 2026 07:02:00 +0000

“Ja man būtu jālūdz rekomendācija par tevi, kā tavi kolēģi / vadītāji, padotie tevi aprakstītu?”

Šīs ir ārkārtīgi vērtīgs jautājums darba intervijās. Un ārkārtīgi vērtīgs jautājums darba snieguma pārrunās.

Tas ir arī vērtīgs jautājums pašam sev. Apdomā, apraksti! Ko teiktu tavi kolēģi, kādas īpašības, nopelnus vai neizdarības viņi uzsvērtu.

Esi specifisks, apraksti piemērus, kas parāda šīs īpašības un nopelnus. Un arī neizdarības.

Un tālāk, ja esi drosmīgs, palūdz šādu rekomendāciju kolēģiem pašiem.

“Ja es lūgtu tev rekomendāciju, kā mani tu aprakstītu? Un kāpēc šis apraksts būtu tieši šāds?”

Uzdāvini man atgriezenisko saiti

Tue, 03 Mar 2026 07:06:00 +0000

Mūsu spēja tikt galā ar uzdevumiem, grūtībām, izaicinājumiem ir saistīta ar mūsu priekšstatu par savām spējām. Priekšstatu par savām spējām (tikt galā) sauc par pašefektivitāti.

Pašefektivitāti iegūstam vairākos veidos vienlaikus. Drošākais avots ir paša pieredze. (Ja reiz jau tiku galā ar kaut ko līdzīgu, tikšu arī šoreiz. Tātad, varu uzņemties izpildīt šo pasūtījumu, pieņemt darba piedāvājumu, pakāpties augstāk pa karjeras kāpnēm vai apsolīt labu rezultātu sarežģītā situācijā.)

Vēl viens būtisks pašefektivitātes avots ir līdzcilvēku sniegtā atgriezeniskā saite. Un te parādās zināms paradokss: daudzi no mums daudz vieglāk pamana un nosauc to, kas nav izdevies, nekā to, kas ir izdevies (lai gan, protams, tas nav universāls likums).

Kā tikt pie šādas pozitīvas atgriezeniskās saites – tās, kas patiešām “uzaudzē spārnus”?

Visvienkāršāk ir vienkārši palūgt. Palūgt gudri, specifiski, varbūt pat viltīgi.

- Kā tu domā, kas ir retākais kompliments, ko es saņemu – bet tāds, ko tu gribētu man izteikt?

- Ja tu atceries kādu labu manis izdarītu darbu, kādu veiksmīgu problēmas risinājumu – kuras no manām darbībām bija izšķirošas, lai risinājums būtu patiešām veiksmīgs? Kuras manas īpašības te bija visspilgtākās?

- Kas ir mans spēks, kam es par maz pievēršu uzmanību?

Šie ir tikai daži piemēri.

Sarežģītākā lieta itin bieži ir šādu atsauksmi palūgt. Rodas mulsums. Iekšēja balss skaidri prasa: “Kas es tāds esmu, lai ko tādu prasītu? Vai tas neizskatās galīgi jocīgi?”

Taču arī šī drosme – lūgt – ir daļa no profesionālās pašefektivitātes.

Kāpēc mums jārunā par sērām darba vietā?

Thu, 12 Feb 2026 07:02:00 +0000

Sēru izdzīvošana ir pārmaiņu vadības process. Smags, ilgstošs un būtisks.

Vai ir nomiris tuvinieks, kolēģis, draugs vai mājdzīvnieks, pārmaiņas vienlaikus ir vairākās “frontēs”: prāta līmenī, emociju līmenī. Arī fiziskajā – ikdienas funkcionēšanā un dažkārt arī pārmaiņas veselībā.

Cilvēks, kas zaudējis kaut ko būtisku, kļūst citāds. Vai darba devējam par to aizdomāties vai nelikties ne zinis?

Sēru raisītās pārmaiņas var ietekmēt daudzas dzīves sfēras vienlaikus. Tās piespiež mainīt paradumus. Tās maina mūsu ikdienas uzvedību.

Un dažkārt sēras liek aizdomāties par jēgu.

Jēgas izjūta, savukārt, ir viens no spēcīgākajiem motivācijas instrumentiem. Un te ir arī viena no atslēgām, kas sērās atklāj arī iespējas. Iespējas pārstrukturēt, definēt, no jauna izdzīvot to jēgas izjūtu, ko piedzīvojam darbā.

Vai (ja iekāpjam zaudēto iespēju takā), atkāpties no jēgas izjūtas, pazaudēt to vai padarīt to vājāku.

Sēras darba vietā: skaidrība ir jaunā pieklājība

Tue, 03 Feb 2026 07:09:00 +0000

Mēs skaidri zinām, ka kādā dienā mēs nomirsim. Nomirs arī visi tie, kurus mēs pazīstam vai nepazīstam.

Šī lieta mums, šķiet, ir pilnīgi skaidra.

Bet ja darba vietā ir iespējams nerunāt par nāvi, mēs nerunājam. Tas ir mans novērojums, bet ne tikai mans.

Tomēr iespēja nerunāt – vai tā ir laba iespēja? Jā, tā pasargā no skumjām, no bažām, no atmiņām, no lieka darba. Un kādreiz šī iespēja arī padziļina šīs skumjas un bažas un arī lieko darbu.

Iedziļinoties sēru tēmā, sameklēju ieteikumus, principus, prakses piemērus – veselu krātuvi.

Bet ir viens spilgts pamatprincips: skaidrība ir jaunā pieklājība.

Skaidrība ir jaunā pieklājība īpaši tajās tēmās, par kurām ikdienā negribas runāt.

Skaidrība par to, kā man rīkoties darba vietā, ja zaudēju tuvinieku. Kas man pienākas (pabalsti, brīvdienas, atbalsts). Kā to visu saņemt. Kādu atbalstu gaidīt vai negaidīt no kolēģiem.

Un arī: kas un kā notiks (arī kā rīkosies kolēģi), ja es būšu tas, kas aiziet mūžībā. Kur iet un ko prasīt maniem tuviniekiem. Kuru informēt, kam ko palūgt, ar kādu atbalstu rēķināties.

Kas mums patīk?

Wed, 14 Jan 2026 06:51:00 +0000

Grāmatu par sporta čempioniem (“Champion Thinking”) Saimons Mundi sāk ar gluži vienkāršu jautājumu. Jautājumu “Kāpēc mums patīk sports?”

Kāpēc gan? Kāpēc mums patīk to vērot, just līdzi, pārdzīvot līdzās katrai kustībai? Kāpēc miljoniem cilvēku vienlaikus aiztur elpu un vienlaikus gavilē par kaut ko tik vienkāršu un vienlaikus tik gluži vai bezjēdzīgu kā bumbas pieskāriens tīklam?

Šis jautājums arī man gadiem nedeva mieru.

Bet atbilde, šķiet, ir vienkārša (un iet pa riņķi). Mums vienkārši patīk. Kaut kas tajā visā ir patīkams. Feels good. Laba sajūta. Tādi mēs esam.

Darbā ir tieši tāpat.

Ir lietas, kas mums patīk. Patīk arī tad, ja tās nav gluži darba sastāvdaļa (vai varbūt ir). Šīs tīkamās lietas, tās ir tik dažādas. Aplaistīt puķi, salikt Excel tabulu savā īpašā veidā – viegli pārskatāmā, vienkāršā. Trīsdesmit lappušu līgumā salikt karodziņus parakstu vietās vai iezīmēt būtiskāko, stratēģiski svarīgāko punktu. Pircējam palīdzēt salikt pirkumus somā. Uzbūvēt ērtu taciņu, kur gājējiem apiet ceļa remontus. Dokumentu mapei pielīmēt līmlapiņu ar labas dienas vēlējumiem.

Tās ir mazās lietas. Bet ir arī lielās. Uzņemties rūpes par jauno kolēģu darba gaitām. Sakārtot iekšējo komunikāciju, dokumentāciju, arhīvu. Sarīkot talku, sakārtojot darba vietas pagalmu. Turēt rūpi par kolēģu jubilejām. Pamanīt, ka likums ir mainījies, un tagad jādara citādāk. Caur paziņu paziņām, draugu draugiem atrast vajadzīgos kontaktus. Mācīties jaunu valodu, lai spētu sarunāties (vismaz sasveicināties) ar kolēģiem jaunatklātajā meitas uzņēmumā.

Neviens no mums nav robots vai klucītis, kas spētu perfekti “iegulties” amata apraksta kantainajā rāmītī. Kāds apraksta stūrītis varbūt paliks neaizpildīts: mēs to darbiņu darīsim, bet nelabprāt, pa laikam tā kā nemācēdami, tā kā negribēdami, tā kā cenšoties pie pirmās izdevības tikt no tā vaļā.

Bet būs arī tās mūsu personības maliņas, kas stiepsies krietni pāri tām amata apraksta šaurajām robežām. Un šajās maliņās būs kaut kas tāds, kaut kas īpašs, kas patīk. Vienkārši patīk un dāvā prieku, bet īpašas jēgas meklēšanas. Prieku, kā sporta spēlē, kā izšķirošajā vārtu guvumā. Bet vienlaikus (varbūt) kaut kas tāds, kas ir arī stipri vien noderīgs darba devējam, stipri vien noderīgs kolēģiem.

Metīsim šīs maliņas prom? Atstāsim neizmantotas? Jo amata aprakstā nav to pāri robežām ejošo maliņu?

Tomēr, tā paskatoties, amata aprakstā nav ierakstīta arī interese. Dedzība arī nav. Nav prasīta spēja izdabūt lietas kaut ko pazemes, kaut tik darbs kust uz priekšu. Amata apraksts neprasa sirds gudrību, siltumu un viedu uzmanību pret līdzcilvēkiem. Tas neprasa vīziju, iedvesmu un sapņus. Tas neprasa darbā nedz izjust, nedz ielikt prieku. To prieku, kuram varbūt nemaz nav tās dziļās jēgas, bet kuru var vairot, vienkārši ar to daloties.

Psiholoģiskā drošība nāk no augšas

Mon, 12 Jan 2026 06:51:00 +0000

“Psiholoģiskā drošība nāk no augšas, nevis no apakšas”. Sen dzīvoju ar šo nez no kurienes nākušo sentenci un prātoju, ko īsti tā nozīmē. Diezgan pārzinu psiholoģiskās drošības būtību. Bet ar šo konkrēto atziņu dzīvoju kā ar kaut ko, kas prasa dziļumu.

Un dziļāk nonākot, saprotu, ka psiholoģiskā drošība nozīmē (arī) atļauju. Atļauju kļūdīties, atzīt (un labot) savas kļūdas. Atļauju uzdot neērtus jautājumus. Atļauju būt neērtam. Izteikt raizes. Bažas. Aizdomas.

Un atļauju var dot tikai tas, kam ir pilnvaras to darīt: vadītājs. Jā, šī atļauja droši vien nebūs precīzi verbalizēta un dokumentēta. Tā būs uztverta, sajusta un iedzīvināta konkrētās domās un konkrētā uzvedībā.

Psiholoģiskās drošības uzvedība bez uztvertās atļaujas nav īsti psiholoģiskā drošība. Tā ir anarhija.

Raksti, ko tu zini

Wed, 07 Jan 2026 19:20:00 +0000

Būsim godīgi: kļūdas notiek (jā, darba vidē it īpaši, jo: kur daudz dara, tur daudz iespēju kļūdīties).

Pārkāpumi un cūcības notiek arīdzan. Dzīve notiek, un dzīve nav piefrizēts pūdelis.

Tātad, ir noticis pārkāpums, cūcība vai kļūda darbā. Mēs prasām paskaidrojumu. Ja noticis nelaimes gadījums: arī prasām paskaidrojumu.

Un te ir viens mazs punktiņš, kur iekšējā komunikācija var saiet šreijā. Jā, vienā mazā gadījumā, jā, ar vienu konkrētu darbinieku. Bet saiet.

Dzīvē parāda, ka tādu vienkāršu lietu, kā paskaidrojumu, darbinieks nu jau uztver kā sodu. (Jā, ne katrs, un jā, ne vienmēr). Tomēr frāzi “kāpēc man jāraksta paskaidrojums, es neko ļaunu neesmu izdarījis” esam taču dzirdējuši!

Te noder vienkāršs komunikācijas pagrieziens. “Mums vienkārši jāuzzina tas, ko tu zini par šo gadījumu. Uzraksti, pastāsti mums to, ko tu redzēji, ko zini, ko atceries. Mums vajag paskatīties uz to (arī) no tava skatu punkta”.