linakovalevska - Blogs

Draugi un nedraugi

Tue, 19 May 2026 12:17:00 +0000

Šīs idejas pastāv vienlaikus un mēdz mani mulsināt.

Viena ideja ir par nenoslēgšanos šaurā grupā, par neieslēgšanos grupas domāšanā. “Grupas domāšana” kā psiholoģijas termins nozīmē tieši to – ieslēgšanos šaurā grupā, pārstājot uzticēties pārējiem, pārstājot ieklausīties. Ir, piemēram, šaurais pulciņš ap vadītāju, kas ievāc visu informāciju, pieņem visus lēmumu, un nepiederošie paliek nepiederošie. Kas īsti tad notiek?

Vēlme pēc vienprātības kļūst svarīgāka par loģiku. Izveidojas noslēgts "savējo" burbulis, kas pārstāj ieklausīties alternatīvos viedokļos vai kritikā. Šaurais pulciņš ap vadītāju sāk ticēt savai nekļūdībai, ignorē brīdinājuma signālus un visus, kas domā citādi, automātiski noraksta kā "nepiederošus" vai pretiniekus.

Darba vidē tas noved pie kļūdām, demotivācijas, darbinieku aizplūšanas, pie inovāciju apstāšanās, problēmu smagnējiem risinājumiem, morālā akluma. Pasaules vēsturē grupas domāšana noved arī pie kariem.

Vienlaikus ieteikumi par draugu kompāniju (vai vismaz labāko draugu) darba vietā ir ļoti saprātīgi. Kur darbinieks nepaliek viens, kur viņam ir “savējo” kopiena, rezultāti ir labāki. Zemāks stress, augstāks sniegums, lojalitāte, iesaiste.

Un vienlaikus – īpaši pēdējos gados – parādās ziņas par to, cik nozīmīgas ir arī virspusējās saiknes: bijušie kolēģi (kurus labākajā gadījumā apsveicam Ziemassvētkos), klases biedri, kaimiņi un kaimiņu kaimiņi, nejauši konferencē satiktie cilvēki – visi veido to lielo kopienu.

Tad man vajag tos dažus tuvos draugus, vai lielo kopienu, uzticēties dažiem vai uzklausīt katru?

Varbūt es patiesībā te mazliet arī pati sapinos (un mulsums nav tik liels).

Visi šie kontakti ir vērtīgi.

Bet vērtīgi ir to robežu – robežu starp savējiem un svešajiem – turēt fleksiblu. Ir vērts tās durvis atstāt vismaz pusvirus vaļā, lai svešais arī var ienākt un kļūt par savējo. Ir vērts logu paturēt vaļā, lai sasauktu tuvākos un tālākos kaimiņus.

Šie ir tēli, bet patiesībā es esmu arī pateicību, lielu pateicību parādā savējam lokam – un te arī ir grūti uzreiz tā ietagot, kurš ir tas savējais. Kāds pēkšņi ienāk dzīvē, kāds attālinās, kāds ir allaž tā attālāk, bet savējais uz mūžu tik un tā.

Un tad ir tā otra pateicība – tiem cilvēkiem, kuri dzīvo savu dzīvi, kur kontakts ir tik vien kā apsveikums dzimšanas dienā (ik trešo gadu) vai darba vietas maiņā. Bet tad ir kāds jautājums, kāds lūgums vai vienkārši kaut kas interesants – un atjaunojas tas kontakts, kā tāda komēta uzspīd uz brīdi. Maza palīdzība, maza sirds siltuma deva. Un tad mēs ejam tālāk dzīvot katrs savējo dzīvi.

Līdz nākamajai reizei.

Dažkārt tas ir vienkārši mēslojums

Thu, 07 May 2026 07:53:00 +0000

Un tā mēs ejam. Cauri notikumiem, darbībām, pieredzēm. Visām šīm pieredzēm ir kāda nozīme un tāda ietekme. Vai arī mēs varam piešķirt tām nozīmi.

Dažkārt pieredzētais ir vienkārši sēkla nākotnei (pati par sevi tā nav tik vērtīga, bet dos labus rezultātus pēc laika). Treniņš, mācības, attiecību veidošana, biznesa būvēšana, kaut vai mājas kārtošana – tās ir šīs sēklas. Iesējam, ievācam augļus.

Augļu ievākšana ir cita veida pieredze. Ja sēklas bija labas, augļi mums patīk. Ja iesējām draņķi, draņķi nākas ievākt. Acīmredzami.

Un tad ir tādas pieredzes, kuras… nu, neko īsti tās neiesēj un neko neievāc. Vienkārši kaut kas nejauks, nepatīkams, pretīgs, nožēlojams un, iespējams, bezjēdzīgs. Vai iespējams šādām pieredzēm piešķirt jēgu?

Sāku šādas pieredzes redzēt kā mēslojumu (un dzīvot kļūst vieglāk). Mēslojums, lai augļi top saldi. Jā, šādi tas varētu strādāt.

Kā īsti mēs sajūtamies piederīgi komandai?

Tue, 14 Apr 2026 15:56:00 +0000

Spēja ietekmēt procesus – es sen jau esmu pārliecināta, ka tā ir īstā atslēdziņa piederības sajūtas radīšanā.

Kas nerada piederību, kas neveido komandu? “Komandas saliedēšanas pasākumi” – nu, nē! Tā nav tā atslēdziņa. (Ja tie ir pasākumi ārpus reālās darba vides un ārpus reālajiem darba mērķiem: sporta spēles, laivu braucieni, tusiņi).

Tie nav bezjēdzīgi. Bet savā ziņā tie ir pat riskanti. Tie spēj satuvināt un spēj arī attālināt. Noteiktos gadījumos, kad piederības izjūta jau ir stipra, korporatīvs pasākums, sporta spēles, maratons vai svētku balle var stiprināt piederību un lepnumu. Bet ja darbinieks skaidri pamana nesakritību starp vārdiem un darbiem, šādi pasākumi stiprina drīzāk cinismu.

Viena no populārākajām motivācijas teorijām – pašnoteikšanās teorija – piederības izjūtu skata kā vienu no motivācijas stūrakmeņiem. Kas tad tomēr stiprina piederību?

Spēja ietekmēt procesus un spēja saskatīt savu ietekmi.

Arī redzamība – mani redz ne tikai kā funkciju, bet arī kā cilvēku. Es varu šeit būt tas, kas es esmu, un es esmu šeit svarīgs.

Un svarīgi ir arī tas, ko es daru. Mans darbs šeit ir nozīmīgs. Darba nozīmīgums arī veido piederību.

Visbeidzot, piederība nav iespējama bez drošības, bez psiholoģiskās drošības, bez iespējas brīvi runāt par veiksmēm un neveiksmēm, par kļūdām, par bažām un arī par idejām.

Tātad, viss ļoti vienkārši (bet patiesībā, protams, nemaz ne tik vienkārši): ietekme, redzamība, nozīmīgums, psiholoģiskā drošība. Uz šiem četriem vaļiem ir iespējams būvēt labu komandu, kurā katrs ir piederīgs.

Kādu cenu tu maksāsi par nepieņemtajiem lēmumiem?

Wed, 25 Mar 2026 07:01:00 +0000

Karjeras maiņa pusmūžā ir dārga, ķēpīga padarīšana.

Tā ir dārga naudas izteiksmē: visbiežāk mēs vairs neesam centīgie budžeta grupas studenti, kas pārtiek no konspektiem un vecāku līdzi dotām pārtikas pakām. Visbiežāk par savām mācībām mēs maksājam paši, papildus apmaksājot arī mūsu pašu bērnu mācības, pulciņus, spēles un izklaides.

Tas ir dārgi.

Dārgi “izmaksā” arī lekcijās pavadītie vakari un brīvdienas. Ģimenei, atpūtai, izklaidei atņemtais laiks. Noguruma tumšie apļi ap acīm arī ir dārgi. Garām palaistie prieka brīži ir nepatīkama cena.

Pieņemt (un īstenot) lēmumu par karjeras maiņu ir šausmīgi dārgi.

Cik dārgi tomēr mums “izmaksā” šāda lēmuma nepieņemšana?

Klusa izdegšana, iztukšotība, izaugsmes trūkums, viegls aizkaitinājums ik rītu, kas pārvēršas tādā nogurumā, ka četras atvaļinājuma nedēļas ne tuvu vairs nepalīdz.

Ko maksā kā skabarga smadzenēs iesēdusies apziņa, ka daļa mums piešķirto talantu lēnām mirst?

Ko mums maksā nestabilitātes sajūta, zinot, ka šī brīža profesija transformējas, varbūt pat izzūd – bet mums nav ne spēka, ne vēlmes šai transformācijai turēties līdzi?

Ko mums maksā nožēla par katru garām palaisto dienu, mēnesi, gadu?

Kā jūtas mans ķermenis?

Sat, 21 Mar 2026 07:53:00 +0000

Pirmais apzinātības solis vizbiežāk būs: saprast, kā jūtas ķermenis.

Sajust, kā tas balstās pret grīdu, krēslu, sienu. Izpētīt, vai tam ir auksti vai kārsti.

Ieklausīties, kā elpo riņķo.

Ieraudzīt un izjust, kur slēpjas nogurums. Vai ķermenis ir labi pabarots, vai ir labi padzirdināts?

Jā, arī darba vidē. Jā, ir īpaši darba vidē. Dienas sākumā un dienas beigās. Tad, kad ir grūti, un arī tad, kad ir jānosvin uzvara.

Vai psiholoģiskā drošība spēj izglābt dzīvību?

Thu, 19 Mar 2026 06:52:00 +0000

Psiholoģiskās drošības koncepta autore (Amy Edmondson) savu darbu nesāka ar mērķi radīt jaunu konceptu. Nē, viņai bija vienkārši jāsaprot, kāpēc vienas un tās pašas slimnīcas dažādās nodaļās tik kardināli atšķiras kļūdu skaits. (Reģistrēto kļūdu skaits – vārds “reģistrēto” tūlīt kļūs svarīgs).

Parokot dziļāk, atklājās, ka nodaļās, kur reģistrēto kļūdu bija maz, patiesais kļūdu skaits bija ne mazāks kā citās nodaļās. Varbūt arī lielāks. (Un runa te bija par nopietnām lietām: par veselību, pat dzīvību. Nepareizās zāles, nepareizās devas, nepareizi izdarītas vai neizdarītas manipulācijas…).

Reģistrētās kļūdas bija gana lielā apjomā tur, kur darbinieki nebaidījās tās reģistrēt. Mazākā – tur, kur kļūdām sekoja stingrs sods.

Tātad, pavisam vienkārši. Bija nodaļas, kur, piemēram, pacients saņēma nepareizās zāles, un mediķis centās, cik vien tas iespējams, šo kļūdu neatklāt, “paslaucīt zem tepiķa”.

Bija, savukārt, nodaļas, kur, piemēram, tāda pat kļūda – nepareizi iedotās zāles – tika bez kavēšanās un bažām reģistrēta. Un labota.

Kurā no nodaļām jūs gribētu kļūt par pacientu?

Bailes atzīt kļūdu ir viena no psiholoģiskās ne-drošības pazīmēm. Viena no svarīgākajām. Vide, kurā mums bail atzīt kļūdas, ir psiholoģiski nedroša.

Un šī psiholoģiski nedroša vide dažkārt patiešām atnes katastrofas. Papētot dažas no tām – Tenerifes lidostas incidents (1977. gads, 583 bojā gājušie), Fukušimas atomstacijas avārija (2011. gads, viena no lielākajām atomkatastrofām pasaules vēsturē), kosmosa kuģa Columbia katastrofa (2003. gads, bojā iet visa kuģa apkalpe – 7 cilvēki), psiholoģiskās nedrošības stāsts vijas cauri.

Bailes atzīt kļūdas. Bailes iebilst augstākstāvošajiem. Nevēlēšanās ieklausīties bažās. Klusēšanas kultūra. Kļūdu slēpšanas kultūra.

Liekas, ka ofisa vidē psiholoģiskā drošība nav tik svarīga (nestrādājam ar dzīvības un nāves jautājumiem).

Vai tā ir?

Rekomendācija?

Mon, 16 Mar 2026 07:02:00 +0000

“Ja man būtu jālūdz rekomendācija par tevi, kā tavi kolēģi / vadītāji, padotie tevi aprakstītu?”

Šīs ir ārkārtīgi vērtīgs jautājums darba intervijās. Un ārkārtīgi vērtīgs jautājums darba snieguma pārrunās.

Tas ir arī vērtīgs jautājums pašam sev. Apdomā, apraksti! Ko teiktu tavi kolēģi, kādas īpašības, nopelnus vai neizdarības viņi uzsvērtu.

Esi specifisks, apraksti piemērus, kas parāda šīs īpašības un nopelnus. Un arī neizdarības.

Un tālāk, ja esi drosmīgs, palūdz šādu rekomendāciju kolēģiem pašiem.

“Ja es lūgtu tev rekomendāciju, kā mani tu aprakstītu? Un kāpēc šis apraksts būtu tieši šāds?”

Uzdāvini man atgriezenisko saiti

Tue, 03 Mar 2026 07:06:00 +0000

Mūsu spēja tikt galā ar uzdevumiem, grūtībām, izaicinājumiem ir saistīta ar mūsu priekšstatu par savām spējām. Priekšstatu par savām spējām (tikt galā) sauc par pašefektivitāti.

Pašefektivitāti iegūstam vairākos veidos vienlaikus. Drošākais avots ir paša pieredze. (Ja reiz jau tiku galā ar kaut ko līdzīgu, tikšu arī šoreiz. Tātad, varu uzņemties izpildīt šo pasūtījumu, pieņemt darba piedāvājumu, pakāpties augstāk pa karjeras kāpnēm vai apsolīt labu rezultātu sarežģītā situācijā.)

Vēl viens būtisks pašefektivitātes avots ir līdzcilvēku sniegtā atgriezeniskā saite. Un te parādās zināms paradokss: daudzi no mums daudz vieglāk pamana un nosauc to, kas nav izdevies, nekā to, kas ir izdevies (lai gan, protams, tas nav universāls likums).

Kā tikt pie šādas pozitīvas atgriezeniskās saites – tās, kas patiešām “uzaudzē spārnus”?

Visvienkāršāk ir vienkārši palūgt. Palūgt gudri, specifiski, varbūt pat viltīgi.

- Kā tu domā, kas ir retākais kompliments, ko es saņemu – bet tāds, ko tu gribētu man izteikt?

- Ja tu atceries kādu labu manis izdarītu darbu, kādu veiksmīgu problēmas risinājumu – kuras no manām darbībām bija izšķirošas, lai risinājums būtu patiešām veiksmīgs? Kuras manas īpašības te bija visspilgtākās?

- Kas ir mans spēks, kam es par maz pievēršu uzmanību?

Šie ir tikai daži piemēri.

Sarežģītākā lieta itin bieži ir šādu atsauksmi palūgt. Rodas mulsums. Iekšēja balss skaidri prasa: “Kas es tāds esmu, lai ko tādu prasītu? Vai tas neizskatās galīgi jocīgi?”

Taču arī šī drosme – lūgt – ir daļa no profesionālās pašefektivitātes.

Kāpēc mums jārunā par sērām darba vietā?

Thu, 12 Feb 2026 07:02:00 +0000

Sēru izdzīvošana ir pārmaiņu vadības process. Smags, ilgstošs un būtisks.

Vai ir nomiris tuvinieks, kolēģis, draugs vai mājdzīvnieks, pārmaiņas vienlaikus ir vairākās “frontēs”: prāta līmenī, emociju līmenī. Arī fiziskajā – ikdienas funkcionēšanā un dažkārt arī pārmaiņas veselībā.

Cilvēks, kas zaudējis kaut ko būtisku, kļūst citāds. Vai darba devējam par to aizdomāties vai nelikties ne zinis?

Sēru raisītās pārmaiņas var ietekmēt daudzas dzīves sfēras vienlaikus. Tās piespiež mainīt paradumus. Tās maina mūsu ikdienas uzvedību.

Un dažkārt sēras liek aizdomāties par jēgu.

Jēgas izjūta, savukārt, ir viens no spēcīgākajiem motivācijas instrumentiem. Un te ir arī viena no atslēgām, kas sērās atklāj arī iespējas. Iespējas pārstrukturēt, definēt, no jauna izdzīvot to jēgas izjūtu, ko piedzīvojam darbā.

Vai (ja iekāpjam zaudēto iespēju takā), atkāpties no jēgas izjūtas, pazaudēt to vai padarīt to vājāku.

Sēras darba vietā: skaidrība ir jaunā pieklājība

Tue, 03 Feb 2026 07:09:00 +0000

Mēs skaidri zinām, ka kādā dienā mēs nomirsim. Nomirs arī visi tie, kurus mēs pazīstam vai nepazīstam.

Šī lieta mums, šķiet, ir pilnīgi skaidra.

Bet ja darba vietā ir iespējams nerunāt par nāvi, mēs nerunājam. Tas ir mans novērojums, bet ne tikai mans.

Tomēr iespēja nerunāt – vai tā ir laba iespēja? Jā, tā pasargā no skumjām, no bažām, no atmiņām, no lieka darba. Un kādreiz šī iespēja arī padziļina šīs skumjas un bažas un arī lieko darbu.

Iedziļinoties sēru tēmā, sameklēju ieteikumus, principus, prakses piemērus – veselu krātuvi.

Bet ir viens spilgts pamatprincips: skaidrība ir jaunā pieklājība.

Skaidrība ir jaunā pieklājība īpaši tajās tēmās, par kurām ikdienā negribas runāt.

Skaidrība par to, kā man rīkoties darba vietā, ja zaudēju tuvinieku. Kas man pienākas (pabalsti, brīvdienas, atbalsts). Kā to visu saņemt. Kādu atbalstu gaidīt vai negaidīt no kolēģiem.

Un arī: kas un kā notiks (arī kā rīkosies kolēģi), ja es būšu tas, kas aiziet mūžībā. Kur iet un ko prasīt maniem tuviniekiem. Kuru informēt, kam ko palūgt, ar kādu atbalstu rēķināties.