Cik tieši smieklīgi man padodas izgāzties?
2. decembris, 2024 pl. 21:52,
Nav komentāru
Lielāko daļu savu izgāšanās (fuck-up) stāstu es spēju (vai drīkstu) stāstīt tikai ļoti šaurā, privātā lokā. (Jo lielākoties šajos stāstos būs iesaistīta citu cilvēku dzīve vai manu darba devēju intereses).
Bet sev es krāju šos stāstus kaut vai tādēļ, lai pasmīnētu: cik gan (jauna un) dumja es biju!
Kādreiz šie krājumi noder, lai padalītos ar kādu citu situatīvo neveiksminieku. (Skat, es esmu izdzīvojusi šitādu, nu šiiiitāāādu fakapu, tici man, arī tu tiksi dzīvs un sveikā ārā no savējā).
Stādot priekšā kolēģi, pēkšņi aizmirst gan viņa vārdu, gan uzvārdu. Pūļa acu priekšā ieskriet stikla durvīs. Pateikt kaut ko šerpu un neapdomīgu, pēc mirkļa atklājot, ka saruna, iespējams, ierakstīta. Saputrot failus, nosūtīt nepareizo, kļūdu atklājot vien pēc mēneša. Sajaukt dienas, laikus, ierasties uz sapulci, bet sajaukt tās tēmu. Tas viss izklausās pēc sīkumiem. Bet tas izklausās pēc sīkumiem tad, kad tas ir beidzies.
Un tad, kad tas beidzies, to var izmantot arī kā savas izturības krājkasīti. Viena veida izturība – ļoti svarīga – ir izturēt izaicinājumus, ko dzīve piedāvā. Cita veida izturība ir izturēt pašam sevi. Jā, arī to sevi, kas kļūdās, izgāžas, nezina kaut ko svarīgu, brīžiem varbūt ir slinks vai kašķīgs, bet brīžiem vienkārši neizturami izklaidīgs, neveikls un dumjš.