Pašpaļāvība
21. maijs, 2026 pl. 10:13,
Nav komentāru
Uzgāju rakstu, kura galvenā ideja: pārlieka pašpaļāvība ir lipīga. (Tas gan tikai tad, ja pašpaļāvīgais ir kāds no savējiem. Bet mēs “nenoķeram” pašpaļāvību no svešajiem).
Izlasīju un domāju, ko tagad ar to darīt? Vai mans situatīvais drosmes trūkums ir saistīts ar to, ka pārāk maz drosmīgu cilvēku apkārt?
No otras puses, raksts bija par “overconfident” – pārāk pašpaļāvīgiem cilvēkiem. Tādā gadījumā tā ir interesanta un mazliet pat nepatīkama atziņa par cilvēka dabu: izveidojamies par savējo grupiņu, aplipinām viens otru ar pārspīlētu pārliecību par sevi un ieslīgstam grupas domāšanā. Ar ko ir bīstama grupas domāšana? Tā ir situācija, kad “savējo loks” ir tik ciešs un pārliecināts par savu taisnību, ka, lai cik saprātīgs un faktos balstīts būs viedoklis no malas, tas tiks izslēgts. Jo – tas ir no malas. Grupas domāšana iznīcina komandas un uzņēmumus (Enron sabrukums bieži ir minēts kā klasisks piemērs).
Te nav vieglu recepšu. Pastāvīga sevis apšaubīšana ir sāpīga. Vienlaikus: ja mēģinām pavisam iztikt bez tās, varam nokļūt nemanāmā lejupslīdē, no kuras ir grūti izkļūt.
Ko savā varēšanā izvēlēsies apšaubīt šodien?
Pats raksts ir te: https://www.bps.org.uk/research-digest/overconfidence-can-be-transmitted-person-person
