Koučings, konsultēšana, terapija?
16. augusts, 2025 pl. 12:48,
Nav komentāru
Festivālā Lampā piedalījos sarunā par palīdzošām profesijām (psihologs, mentors, koučs, terapeits, supervizors…).
Jo ilgāk par to domāju, jo mazāk (būtisku!) atšķirību šajās profesijās spēju saskatīt. Kā ta’ nu tā?
Mums visiem pamatā ir viena un tā pati metode: saruna. Mums visiem pamatā ir tie paši instrumenti: spēja uzdot jautājumus, spēja atspoguļot klienta teikto, izdarīt kopsavilkumus, laiku pa laikam konfrontēt, piedāvāt citu skatupunktu, bet dažkārt vienkārši būt līdzās.
Jā, izglītības un sagatavotības līmeņi mums ir dažādi. Mūsu darba instruments ir galva (vai dvēsele?): tātad, ir svarīgi, cik labi esam to darbam sagatavojuši un cik labi to uzturam kārtībā.
Kā vienīgos kritērijus vismaz kaut kādam nošķīrumam es redzu divus. 1) Fokusa plašums un 2) sadarbības ilgums.
Mēs varam strādāt ļoti fokusēti: ar viena konkrēta mērķa sasniegšanu. Tas varētu prasīt arī īsāku laiku nekā visaptverošā terapija. Taču arī te ir milzīgas variācijas: no vienas sesijas līdz daudzām, daudzām, daudzām. Dažkārt ir jāiet pa riņķi vēl un vēl, līdz nonākam spirāles vidū un sasniedzam mērķi. Process lēni ritinās, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša. Tomēr viens mērķis tik un tā visbiežāk prasa īsāku laiku nekā visu to klucīšu, kas veido mūsu personību, izjaukšana un salikšana no jauna.
Bet tomēr jebkura šī sadarbība pēc būtības – jo ilgāk tā notiek, jo vairāk tā kļūst vispārēji terapeitiska.
Un nošķirt šīs visas profesijas vienu no otras? Man nesanāk. Jā, varam kaut ko saukt (tas vairāk strādā ar šo, cits vairāk ar to). Bet tik un tā nesanāk.
Secinājums man pašai? Lai kā sauktos darbs, ko es daru: ir svarīgi turēt kārtībā savus instrumentus. Jā, savu galvu un savu dvēseli.